Mums visiem tik labi pazīstamās bietes ir biešu auga saknes daļa, zināmas arī ar nosaukumiem galda bietes, dārza bietes, sarkanās vai dzeltenās bietes un pieder pie tās pašas ģimenes, kur mangoldi un spināti. To ēdamo sakņu un lakstu dēļ, tiek kultivētas vairākas biešu (Beta vulgaris) šķirnes. Bez ēšanas bietes izmanto arī kā pārtikas krāsvielu un ārstniecības augu. Daudzi produkti tiek izgatavoti arī no citām Beta vulgaris šķirnēm, piemēram – cukurbietēm.

Pasaule šo sakni pazīst jau sen. Jūras bietes (sea beet), kas tiek uzskatītas par mūsdienu kultivēto biešu senajiem brāļiem, bija izplatītas Vidusjūras apkaimē. Liecības par biešu eksistenci tikušas izraktas III dinastijas piramīdā Sakārā (Saqqara), Tēbās, Ēģiptē, kā arī atrastas izrakumos neolīta apmetnē, Nīderlandē, Artsvudā (Aartswoud). Savukārt rakstiskā veidā bietes pieminētas jau sākot ar 8 gs. p.m.ē. Mezopotāmijā. Ap 800. g. p.m.ē, kādā asīriešu tekstā aprakstīta biešu augšana Babilonas Gaisa dārzos, kas tiek uzskatīti par vienu no septiņiem senās pasaules brīnumiem. Arī sengrieķu filozofi – Aristotelis, Teofrasts, Hipokrāts pieminējuši bieti.  Filozofs, zinātnieks un “botānikas tēvs”  Teofrasts (Theophrastus) savos rakstos to salīdzinājis ar redīsu. Bet rietumu medicīnas pamatlicējs Hipokrāts uzskatījis biešu lapas par labām saitēm brūču apsiešanai. Senie romieši uzskatījuši bietes par svarīgu veselīga uztura sastāvdaļu un arī afrodiziaku. Šādas liecības pierāda, ka dažādas biešu šķirnes tikušas audzētas jau no senseniem laikiem, līdz pat brīdim kad to popularitāte esot kritusies spinātu dēļ.

Biešu ēdieni sastopami arī dažādu valstu un kultūru virtuvēs. Austrumeiropā ļoti populāras ir biešu zupas, piemēram borščs. Indijas virtuvē bietes nereti izmanto kā piedevu pamatēdienam, tās novārot, sasmalcinot un pievienojot dažādas garšvielas. Marinētas bietes ir tradicionāls gardums Amerikā, dienvidu štatos, savukārt Austrālijā, Jaunzēlandē un Apvienotajos Arābu Emirātos, bietes pievieno hamburgeriem. Tā piemēram, Austrālijā, īsts “oziju” burgers ir papildināts ar biešu šķēli vai pat divām. Pat McDonalds un Burger King ar tādiem papildināja savas ēdienkartes šai valstī. Tradicionāls Pensilvānijas Dutch vai Pensilvānijas vāciešu (Pennsylvania Dutch – ir sākotnēji vāciski runājošie imigranti Pensilvānijā un viņu pēcnācēji. Nosaukumam nav tiešas saistības ar holandiešiem.) ēdiens ir marinētu biešu olas. Cieti novārītas olas tiek atstātas ledusskapī marinētu biešu sulā, līdz olas nokrāsojas koši sarkanas. Savukārt Polijā rīvētām bietēm pievieno mārrutkus un to ēd aukstajās uzkodās, ar sviestmaizēm, vai kā piedevu pie kartupeļu un gaļas ēdieniem. Ebreji tradicionāli bietes ēd jaunajā gadā kopā ar lūgšanu par “atbrīvošanos no visiem ienaidniekiem”.

Biešu sula ir ļoti vērtīga.  Tā ir veselīgs un vitamīniem bagāts dzēriens,  Biešu sula tiek izmantota kā dabīgā sarkanā krāsviela, to izmantojuši pat matu krāsošanai. Mūsdienās sarkano pārtikas krāsvielu –  betanīnu, ko iegūst no bietēm pievieno, lai pastiprināt krāsu, piemēram, tomātu pastām, mērcēm, desertiem, ievārījumiem un želejām, saldējumiem, konfektēm un pat sausajām brokastu pārslām. Kas ir interesanti, biešu sulu varot izmantot arī kā skābuma mērītāju. Proti, pievienojot biešu sulai skābu šķīdumu, tā kļūst rozā, bet sārmu – dzeltena.

Šodien vadošie biešu audzētāji pasaulē ir ASV, Krievija, Francija, Polija un Vācija. Lielākā daļa komerciāli audzētu biešu gan tiek apstrādātas – vārītā vai marinētā veidā, līdz tās nonāk līdz gala patērētājam. Nelielā daudzumā tiek audzētas arī dzeltenās bietes, pārsvarā pašpatēriņa vajadzībām.